Tagad jūtos vairāk latviska, laikam pat rīdziska, jāsaka. Kaut kā stāv pirmajās sajūtu rindās teātra smarža, gaismas, agra rīta stunda, drusku kafijas un šokolādes aromāts , kas tā sajaucies ar veco sēdekļu rindu putekļiem un garo aizkulišu aizkaru smagnējumu. Tas viss iedvesmo un dod vēlmi radīt, rakstīt, būt lietū, dzīvot. Rīga –tās manas mājas... Kādēļ es laicīgi neapzinājos, kur es jūtos vislabāk? Tagad jau laikam par vēlu. Vai tā tikai šķiet? Manī tik daudz emocijas un tās laužas uz āru, esmu gandrīz pārliecināta, ka varētu būt daļa no izrāžu tapšanas, rakstniece vai aktrise vai vismaz kaut kāda mazā sieviņa, kas ir mazā dvēsele tur starp lielo kņadu un epopeju.

Es atceros, kā ir ziemās, kad tikko iestājas pirmais aukstums. Viss šķiet tāds drūms un tumšs, bet tomēr rosība notiek visapkārt, mēs neviens neapstājamies, tramvaji kursē kā vienmēr un tie pilni ikdienā aizņemto cilvēku, kas lēnām klibina uz saviem mazajiem un ne tik mazajiem  mērķiem. Biju reiz es daļa no tā. Varbūt tāpēc, ka nebiju viena, tas šķiet tik melanholiski? Pašai sava virtuvīte un mazā rutīniņa. Ja vien es būtu laimīga ar savu darbu, ja vien varētu mosties ik dienas vienā un tajā pašā laikā un sākt rītu ar rakstu vai kādu sleju, iedvesmojošu video materiālu vai plānu, kas jāpadara/jāsaraksta. Bet lai tas būtu nozīmīgi, lai tas būtu jēdzīgi un ne smieklīgi. Lai es nebūtu  vienkārši šīs socializācijas vergs, bet gan savas dzīves kalējs, kur katrai diena un doma ir no svara.

Atmiņā ataust ekskursijas no pamatskolas laikiem uz vecām pilīm un muzejiem. Matemātikas astoņos no rīta , kur pirmais uzdevums atmodina pirmajā sekundē. Ziemassvētku koncerti, gadatirdziņi, egles iedegšana, pastaiga mežā, vakars pie balzāmiņa un Aliasa. Martiņas kūkas, Vecrīga, Tērbatas iela...

Gribu būt daļa no tā, gribu atrast sevi tur, kā neatņemamu šūniņu, kas ielejas starp pārējām. Gribu apciemot mammu, kad vien vēlos un no rītiem vest ārā suni. Gribu ceļot ik pārmēnešus, rakstīt un iet uz koncertiem. Gribu Jāņus svinēt ar savējiem un greznot pati savu māju Ziemassvētkos...

Oh, London, is it you? OR F***ING hospitality

What is London doing to people? I just found out that one of my closest friends`s (at least I thought so) financial problems occurred just because of him taking coke :(

I don`t know why, but this broke my heart more than anything else he could have told me... It just suddenly makes sense, all the weird and unexplained behaviour, all the lies and hidden things. I finally do understand and my mind is not exploding anymore trying to understand. But I am not sure if I feel better knowing it. Yes, as the matter of fact, it is better to be informed, but does it help knowing I was not trusted enough to be told? I feel dismissed, forgotten, underestimated. 

Is it London`s rush that makes people drink, smoke and take stuff or not  really? Or is it London that gives people excuse to forget who they are, allowing them to run and rush, keeping themselves busy doing things they don`t even know they want or  just not to come closer to their REAL selves? And then, tired and exhausted, they are looking for outside sources to keep them going? It is like denial of reality.

I have lost too many battles with addictions. I lost my DEAREST and BEST brother to it. I lost my FIRST LOVE to it. And now I feel I am losing another friend. Is it never enough, really? Is that a sign I should stop fighting it, leaving this to a primary source?

My last 2 years were spent in London, so many memories and almost none of it positive. Really, it is all like long, looong, dark period, I remember only winter and worries. And these news are just another attachment to the dark file.. :/ Do I need to give it another try just to see if it is London or people around me or should I leave it for good? 

I feel like I saw the dark side of the moon and there is still a day, when sun is rising, different people and different things to be busy with. I AM DEFINITELY DONE WITH HOSPITALITY BUSINESS. This is where all this shit, slavery, exploitation, unfairness and shitty alcohol and drug addiction comes from, this is where it is born. People with no interests and life whatsoever just find the easiest way to earn money and have fun. I HATE to see it all, I hate to see managers high on coke and supervisors smoking weed, bartenders and chefs drinking! I DO not want to be a part of it anymore! I have seen it all! And then they have taken another friend of mine. They are using this shit and they are welcoming other people to do it as well. Really, besides STOP cruelty towards animals, I have another wish- may RIVER THAMES please just flush all the F***ING restaurants and bars in LONDON so I never see them and instead a green green forests and fields would grow, there would be just nice home coffee shops and cafe`s around the town...

Es esmu šeit

Es esmu šeit, mājās, savā dzimtenē, savā zemē, kur ķerneņa temperatūra perfekti sinhronizējas ar gaisu, sirds sitas pareizajā un īstajā ritmā, es esmu tur, kur piederu visvairāk.

Es elpoju šo gaisu, lutinu savas ausis ar īstajām balsīm un valodu, barojos ar teātri, svētkiem, izbraukumiem, mūziku, absorbēju sevī kultūru ar katru elpas rāvienu. Pirtīm, tautasdziesmām, vasaras peldēm un smiekliem  piedziedātām noskaņām, grāmatām un dzeju ieaijātām vēsmām pirms nakts miega.

Kāpēc nekur nevar justies tā, kā es jūtos šeit? Ceļot ir vārds, kas raksturo mani visvairāk, taču īstās mājas, kur atgriezties, ir Latvijas pilsētas, ezeri, meži, Baltijas jūras smilšainie krasti  un priedainās kāpas. Un ES ESMU ŠEIT,

Man ir jābrauc tālāk, atkal prom, bet man tāā negribas...